Mantojuma tiesības un mantošanas process Latvijā

Sākums » Noderīgi » Civillikums » Mantojuma tiesības un mantošanas process Latvijā

mantojuma-tiesibas

Lai saprastu, kas ir mantojuma tiesības, sākumā jāizprot jēdziens – Mantojums.

Ar mantojumu tiek saprasts kopums, kurā ietilpst visa mantotā manta, gan kustamā, gan nekustamā, kā arī mirušajam dzīves laikā piederošās tiesības, saistības, ko var nodot citām personām. Pašu mirušo dēvē par mantojuma atstājēju un personas, kurām pieder tiesība stāties mantojumā – par mantiniekiem.

Saturs:

Pats mantojums tiek uzskatīts par juridisku personu, kas var kā iegūt tiesības, ta arī uzņemties saistības. Šīs tiesības iegūt mirušā mantu, gan fizisku, gan tiesību veidā un mirušā tiesības izteikt savu pēdejo gribu, sauc par Mantojuma tiesībām. Šīs tiesības paredz kādā kartībā neatraidāmie mantinieki var pieprasīt savu daļu, kā tieši tiek sadalīts mantojums un paša mantojuma atstāšanas, pieņemšanas un sadalīšanas kārtība.

Latvijā Mantojuma tiesības tiek regulētas un noteiktas ar Latvijas Republikas Civillikuma Otro daļu

Kas ir tiesīgs mantot?

Personai, kura var iegūt savā īpašuma mantu, pieder arī tiesības uz pašu mantojumu vai tā daļu. Šī persona var būt ne tikai fiziska persona, bet arī juridiska persona. Pie tam fiziska persona var būt mantinieks, ja tā ir tikko ieņemta, bet vēl nav piedzimusi mantojuma atklāšanas brīdī. Līdzīgi ir arī ar juridiskām personām, ja mantojuma atstājējs savā pēdejā gribā ir atrunājis to dibināšanu un mantojamās mantas novēlēšanu. Šajā gadījumā jaundibināmais uzņēmums iegūst juridiskās personas statusu tad, kad tas tiek reģistrēts saskaņā ar valsts noteikumiem, taču mantinieka statusā atrodas jau kopš brīža, kad tiek atklāts mantojums.

Pārdzīvojušais laulātais neskatoties uz to, kāds ir bijis mantisko attiecību veids starp laulātiem, var mantot savu daļu. Ja starp mirušo un tā laulāto pastāvējis laulības līgums, tad tas kopā ar mirušā radiniekiem ir mantinieku lokā un manto to, kas tam pienākās, bet ja noslēgts laulību līgums par mantas šķirtību, tad tam jāsniedz papildus prasība par viņa daļas izdalīšanu no mantojuma, ja laulības laikā manta iegūta par kopīgiem līdzekļiem un to var pierādīt.

Mantošanas tiesību kārtība

Mantojuma tiesībās ir noteikta kārtība, kādā mantinieki manto attiecīgi pēc radniecības un tās pakāpju tuvuma.  Likumā tiek izdalītas četras mantinieku šķiras:

  1. Pirmā šķira manto neizmantojot pakāpju tuvumu, nav citu lejupējo, kas varētu mantot (mantojuma atstajēja bērni vai mazbērni);
  2. Otrā – manto pēc pakāpes tuvuma principa, sākumā manto mirušā tuvākie augšupējie (vecāki, māsas vai brāļi un to bērni);
  3. Trešā – ir mirušās personas pusbrāļi/pusmāsas, kas manto pirms pusmāsas vai pusbrāļa bērniem;
  4. Ceturtā un beidzamā šķira sastāv no visiem pārējiem tuvākiem radiniekiem, neatkarīgi no pilnīgās vai nepilnīgās radniecības (vecvecāki, bralēni vai māsīcas un citi).
Zemākā šķira nevar mantot, ja dzīvs kāds no augstākās šķiras. Taču, ja atkrīt kāds aicinātais mantinieks, tad aicinājums mantot pariet uz tā līdzmantiniekiem.
Gadījumā ja, pēc cilvēka nāves nav mantinieku vai tie nav pieteikušies likumā noteiktajā laikā, vai nav  pierādījuši savu tiesību mantot, tādā gadījumā mantojumā manta piekrīt valstij.

Mantojumu tiesību termiņš

Mantojuma tiesības un spēja mantot pastāv no brīža, kad tiek atklāts mantojums un turpinās līdz brīdim, kad tas tiek pieņemts.

Gadījumā, ja mantotjuma daļa vai viss mantojums jau atrodas mantinieka valdījumā, lai to saņemtu pēc likuma, tam sava griba jāizsaka ne ilgāk kā gada laikā kopš mantojums tiek atklāts. Ja mantinieks, kurš nevalda pār mantojumu vai tā daļu, neiekļaujas noteiktajā termiņā un neizsaka savu vēlmi mantot, tas automātiski ir personas atteikšanās no mantojuma, arī gadījumā ja nav zinājis par mantojumu. Taču ir tiesības piecu gadu laikā vērsties tiesā ar prasību tiesā par to, lai saņemtu šo mantojumu.

Atklāts mantojums top ar brīdi, kad persona ir mirusi, un tiek pasludināta par tādu tiesas lēmumā. Šis fakts ir jāpierāda mantojuma pieprasītajiem. Savukārt, lai pieņemtu mantojumu un iegūt to, mantiniekiem jāpiedzīvo mantojuma atklāšanās vienlaicīgi ar aicinājumu mantot un nosacījuma mantot iestāšanos.

Ja mantinieks, kas tiesīgs mantot pēc līguma, mirst pirms paša atstājēja, tad tā tiesība mantot izbeidzas.

Pats aicinājums uz mantojumu stājas spēkā, kad tiek atklāts mantojums, kā pamats tam ir mirušās personas griba vai likumā noteiktais.

Mantojuma pieņemšana nav piespiedu pasākums, mantinieks var nepieņemt mantojumu, ja tas tiek likumiski mantots vai novēlēts testamentā, taču mantinieks, kas noslēdzis līgumu ar mantojuma atstājēju mantojumu nepieņemt nevar, izņemot gadījumus, kas tiek atrunāti pašā mantojuma līgumā.

Mantojuma tiesību veidi

Latvijas tiesu sistēmā pastāv trīs mantojumu tiesību veidi:

  • Mantošana pēc testamenta – testaments ir mantojuma atstājēja gribas izteikums, kurā nosaka mantojuma sadalījumu pēc nāves, pie tam sagatavojot jaunu testamentu, atstājējs atceļ iepriekšējo, neatkarīgi no tā publiskuma vai privātuma. To var sastādīt pats atstājējs bez mantinieku piekrišanas.
Publisks testaments skaitās tāds dokuments, kas sagatavots pie zvērināta notāra, bāriņtiesā, vai pilsoņiem, kas atrodas ārzemēs vēstniecībā. Dokumenta sagatavošanas brīdī jābūt klāt pašam testatoram un lieciniekiem, vismaz diviem.

Privātais – dokuments, kuru var sastādīt bez lieciniekiem, bet obligāti jabūt norādei uz to, ka tas ir testaments un tā sastādīšanas laikam un vietai, ka arī personas parakstam. Ja šis dokuments tiek sastādīts mehāniski nevis rakstiski, tad parakstīšanas brīdī jābūt klāt lieciniekiem, vismaz diviem.

Testamentu var sastādīt tikai rīcībspējīga un pilngadīga persona. Nepilngadīgie, kas sasnieguši 16 gadus, var novēlēt sev piederošo brīvo mantu.

  • Mantošana pēc līguma – lai sastādītu mantojuma līgumu, atstājējam ir jāizklāsta sava griba potenciālajiem mantiniekiem un jāsaņem no tiem akcepts. Šis dokuments tiek sastādīts pie notāra un attiecībā pret nekustamo īpašumum, tas tiek ierakstīts Zemesgrāmatā uzreiz. Šis līgums nevar tikt atsaukts vienpusēji, bet, ja visas puses vienojas, var tikt noslēgts jauns līgums. Ja dokumentā nav pieminēta kāda mantojuma daļa, tad tās mantošana notiek pēc likuma.
Mantošanas tiesībās mantošana pēc līguma ir visspēcīgakā un tai ir priekšroka kā pret testamentu, tā arī pret likumu, pret likumu priekšroka ir arī testamentam, pie tam visi šie mantojuma tiesību veidi var pastāvēt kopīgi.
  • Mantošana pēc likuma – Šis mantojumu tiesību veids darbojas vienmēr arī tad, kad mirusī persona nav sastādījusi testamentu vai mantojuma līgumu. Likumiskās mantošanas pamatā ir radniecība vai adopcija. Likumiskos mantiniekus iedala četrās šķirās, kur priekšroka tiek dota pirmās šķiras mantiniekiem, ja to nav, tad otrās škiras radiniekiem utt. Mantojuma saņemšanai nepieciešams saņemt mantojuma apliecību.
Mantot likuma ceļā var tikai tādi radinieki, kuri kļuvuši par radiniekiem dzimstot likumīgā laulībā, vai tādā laulībā, kas atzīta par izbeigtu ne vēlak kā 306.dienā no tās izbeigšanās, ar brīdi, kad tiek atzīta paternitāte vai noteikta tiesas ceļā.

Neatraidāmie mantinieki

Saskaņā ar  Latvijas Republikas Civillikuma 423.pantu mantinieki, ko nevar atraidīt ir laulātais un lejupējie (bērni, mazbērni), gadījumā, ja to nav, tad – tuvākie augšupējie, kas ir vecāki un vecvecāki.

Mirušais pirms nāves var noteikt visas savas mantas sadalījumu, bet likumā noteikts, ka nedrīkst būt izslēgti šie neatraidāmie mantinieki, kam ir tiesības uz savu daļu. Šī daļa ir mantojuma puse, kas tiek mantota pēc likuma, kas tiek noteikta pēc mantas sastāva un vērtības, kas bija mirušā nāves dienā, atskaitot visas saistības.

Mantinieki, kurus nevar atraidīt, vēršas ar prasību uz savu mantojuma daļu tad, ja cita persona manto testamenta vai mantojuma līguma ceļā, un mantojuma atstājējs nav novēlējis šai mantinieku grupai viņu neatņemamās daļas.

Arī sastādot Mantojuma līgumu jaievēro likums par mantiniekiem, kurus aizstāv likums, tiem jāparedz to neatraidāmā daļa, kas ir tieši puse no mantojuma daļas, kas tiem pienāktos saskaņā ar likumu. Un vienīgi, ja šie mantinieki paši ar atsevišķu vienošanos vai piedaloties mantojuma līgumā, ir atteikušies no savām tiesībām, tad līguma sastādītājs var tos neiekļaut testamentā vai mantojuma līgumā. Pretējā gadījumā neatraidāmie mantinieki var apstrīdēt jebkuru dokumentu, kur izteikta mantojuma atstajēja griba.

Iespējas atstāt bez mantojuma

Atstumšana no mantojuma ir atstājēja griba, kurā ir izteikta vēlme atstāt bez mantojuma personu, kurai ir tiesības uz to saskaņā ar likumu. Atstāt bez mantojuma daļas mantiniekus, kuriem ir tiesības uz savu neatņemamo daļu, var, ja iestājās pierādāmi iemesli, to var veikt arī citi mantinieki, ja pierāda šos iemeslus.

Augšupējais tiesīgs uz lejupejā atsumšanu, ja:

  1. ir veikta noziedzīga rīcība pret testatoru vai tā laulatā vai cita mantinieka dzīvību, godu, veselību;
  2. apzināti sniedzis nepatiesu sūdzību par noziedzīgu kaitējumu pret testatoru, citu mantinieku vai testatora laulāto;
  3. apzināti nav palīdzējis testatoram, tam atrodoties bezpalīdzīgā stāvoklī;
  4. veicis izšķērdīgu vai netikumīgu dzīvesveidu;
  5. nav pildījis likumā noteikto pienākumu uzturēt testatoru vai tā laulāto;
  6. jebkādā veidā kavējis testamenta sagatavošanu;
  7. ir slēdzis līgumu par savu nākamo mantojumu, neinformējot testatoru, kamēr tas ir dzīvs.
Lejupējais arī tiesīgs atstumt augšupējo no tam paredzētā mantojuma, bez visa iepriekš minetā, ja vecāki nerūpējās un nepiedalījās testatora audzināšanā.

Ja testators pirms pēdējās gribas dokumenta sagatavošanas ar savu mantinieku ir salabuši vai tā dzīves veids ir mainījies uz labo pusi, tad to atstāt bez mantojuma nevar.

Mantojuma atstājējs var atstāt bez mantojuma arī savu laulāto, ja iestājas kāds no iepriekš minētiem iemesliem vai, ja laulātais ir pārkāpis laulību, izraisījis draudus dzīvībai, veselībai vai veicis spīdzināšanas pasākumus pret mantojuma atstājēju, vai arī laulība nav saglabāta un laulātie nedzīvo kopā vairāk kā trīs gadus.